Atbildīgie ziemeļnieki — skandināvu vilnis

Runājot par starptautiskajiem darbiem, Skandināvijai klājas labi. Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā ir tikai 20 miljoni cilvēku, tomēr to pilsoņi bieži vada globālas organizācijas. Bijušais Norvēģijas premjerministrs Jenss Stoltenbergs NATO priekšnieka amatu pārņem no bijušā Dānijas premjerministra Andersa Foga Rasmusena. Cits bijušais Norvēģijas premjerministrs Torbjorns Jaglands tikko ieguvis otro pilnvaru termiņu Eiropas Padomē. Tagad uzmanība tiek pievērsta pašreizējai Dānijas premjerministrei Hellei Torningai-Šmitai, kura ir kandidāte uz Beļģijas Hermana van Rompeja nomainīšanu Eiropadomes prezidenta amatā.

Ar Eiropas Savienības ārpolitikas vadītāju un Eirogrupas finanšu ministru vadītāju šis amats būtu jāaizpilda ES samitā 16. jūlijā pēc tam, kad Eiropas Parlaments apstiprinās Luksemburgas Žanu Klodu Junkeru par Eiropas Komisijas prezidentu. Torninga-Šmita kundze ir noraidījusi jebkādu interesi, sakot, ka nākamgad cer novest sociāldemokrātus uz vēl vienu uzvaru vēlēšanās. Taču Fogs Rasmusens 2009. gadā spēlēja līdzīgi slīpu spēli, vairākkārt noliedzot jebkādu interesi par NATO. Pēc tam viņš apgalvoja, ka "būt kandidātam" un "izmeklēšana" ir atsevišķi. Thorning-Schmidt kundzes patiesais trūkums ir tas, ka Dānija nav eiro zonā. Taču kā sieviete no centriski kreisās puses viņa līdzsvaro Junkera kungu. Viņa ir arī precējusies ar bijušā Lielbritānijas leiboristu līdera un Eiropas komisāra Nīla Kinnoka dēlu.

Citi politiķi ir mazāk gudri. Somijas bijušais centriski labējais premjerministrs Jirki Katainens atkāpies no amata, lai meklētu lielu starptautisku darbu. Tagad viņš ir pagaidu ekonomikas komisārs (aizstāj citu somu Olli Rēnu), un viņš varētu palikt darbā vai uzņemties darbu Eirogrupā. Zviedrijas ārlietu ministrs (un cits bijušais premjerministrs Karls Bilts) ir iespēja ieņemt ārpolitikas amatu, lai gan daži uzskata, ka viņš ir pārāk abrazīvs.

Kas dod ziemeļvalstīm priekšrocību? Viena atbilde ir tāda, ka tie nav draudi lielajām valstīm. Vēl viens jautājums ir tas, ka parlamentāro kompromisu vēsture dod viņiem iespēju pārvarēt ideoloģiskās atšķirības. Ir pagājis ilgs laiks, kopš nevienā Ziemeļvalstī ir vienas partijas vairākuma valdība. Katainena kunga 2011-14 kabinets bija sešu pušu savārstījums. Tomēr ir ierobežojums tam, cik daudz ziemeļnieku pasaule var uzņemt. Neatkarīgi no tā, cik perfekti viņi ir, ne visi iegūs balvas.